🇱🇻Par slinko dienu nepieciešamību

Death_to_stock_Marzocco_Coffee_10.jpg

Šodien ir mana kārtējā nekā nedarīšanas diena. Tādas man gadās ik pa laikam - parasti nedēļas nogalēs. Jau sen sapratu, ka man ir vajadzīga 1 diena nedēļā, kad es burtiski guļu gultā un skatos seriālus. Taču pēdējā laikā man šādas dienas sāka parādīties arī nedēļas vidū vai ievilkties ilgāk par 24 stundām. Lai cik ļoti es cenšos sevi mierināt, ka organismam tas ir vajadzīgs, es tomēr jutu sirdsapziņas pārmetumus. Un tā, guļot zem segas un cenšos izvēlēties, vai tagad skatīties YT vai Gossip Girl, man pēkšņi pieleca, KĀPĒC ir vajadzīgas tādas dienas. 

Mūsu dzīve notiek divās dimensijās - ārējā (darbs, mācības, tikšanās un visas pārējās pasaulīgās lietas) un iekšējā (mūsu pārdomas, atziņas un iekšējā izaugsme). Diemžēl abas šīs dimensijas nevar strādāt vienlaicīgi. Kad es rakstu e-pastus, mazgāju traukus, iepērkos vai risinu darba lietas, visas manas domas ir aizņemtas ar to, kā vislabāk paveikt šos darbu. Rakstot atsauksmi par jauno sejas krēmu, es nevaru paralēli domāt par Visumu, Dievu, dzīves jēgu un analizēt savu attieksmi. Tās ir lielas domas, un tām ir vajadzīga brīva vieta. Vieta, kuru var iegūt tikai nedarot NEKO. 

Tieši tāpēc vairums cilvēku, kuri ir izcietuši drausmīgākās lietas - katastrofas, slimības, zaudējumus, atzīst šo pieredzi par vienu no sliktākajām un arī labākajām dzīvē. Ne jau pats notikums, bet tieši atgūšanās process, kurš parasti notiek sava veida izolācijā (slimnīcā, mājās, prom no darba un sabiedrības), ir tas tukšums, kura laikā galvā viss saliekas pa plauktiņiem. Vai vismaz sāk salikties, jo man jau liekas, ka plauktiņu tur pietiek līdz dzīves beigām. 

Kad šķiet, ka dzīve virpuļo kā tornado, kad ir pārāk daudz emociju, kad ir jāizdara daudzas izvēles īsā laika posmā, es jūtos… apmaldījusies (un saspringta, un stresaina, un uz uzsprāgšanas robežas - you name it). Es kļūst viegli aizkaitināma, bieži dusmojos par sīkumiem un man viss sāk nepatikt. VISS. Sākot ar manu sejas ādu un matiem, garderobi, bloga dizainu, attiecībām ar tuvajiem cilvēkiem līdz citu cilvēku darbībām un attieksmei (kas vispār ir not my business). Es raudu par to, ka planēta tiek piesārņota, par to, ka cilvēki ēd jēriņus, par to, ka mēs visi kādreiz nomirsim. Vareni.

Un tad es vairāk nevaru. Es neieplānoju tādas days-off, tās vienkārši notiek. Vienu rītu es pamostos un saprotu, ka nevaru neko darīt. Vienkārši nevaru. Un negribu. Jo es nezinu ko un kā, un man viss nepatīk. Esmu nogājusi no sava kursa un man jātiek atapakaļ. Tad es uzpildu sevi ar lasīšanu, skatīšanos un klausīšanos. Es sāku pamazām domāt un analizēt. Es sāku saprast, kas nogāja greizi un noskaņoties uz pareizā viļņa. Es atceros, kāda es gribu būt, kur es gribu būt un kā es gribu dzīvot. Pamazām es jūtu uzšķiļamies iedvesmu un parādāmies enerģiju sevī. Un tad es esmu atpakaļ - nedaudz labāka, nedaudz gudrāka, nedaudz labestīgāka un nedaudz mierīgāka. Līdz nakamajai reizei. 

Draugi, es nepiesaucu jūs caurām dienām slinkot ! Taču mūsdienu trakajā ritmā, kad katra minūte ir aizpildīta un saplānota, mums tik ļoti nepietiek šī tukšuma. Kaut vai nedaudz - kaut pusstundu dienā, lai piekonektētos savai dziļākajai būtībai un turpinātu pareizo virzienu. Kuģa kapteinis nevar visu laiku skatīties jūrā - viņam ir jāieskatās arī kartē. Nav jājūtas vainīgai par to, ka izvēlies palasīt žurnālu tā vietā, lai mazgātu grīdu. Nav jāspiežas doties uz pasākumiem, ja viss, ko vēlies, ir ielīst zem segas. Un nav katrā brīvā brīdī jālien Instagram. 

Dažreiz vienkārši jāatceras, ka pasaule griezīsies arī bez mums.

PHOTOS DEATH TO STOCK


YOU MAY ALSO ENJOY